2010. gada 11. marts

Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī…

Avots Ezerzeme
23. februāris 2010, 18:19


Neliekuļosim, rajona dažos pagastos novadpētniecības darbs tika veikts pavirši vai formāli, bez dzirkstelītes. To gan nevar attiecināt uz Svariņu pagastu, kurā ir gan novadpētniecības entuziasti, gan pagasta novadpētniecības karte, uz kuras iezīmētas esošās un kādreiz bijušās dzīvojamās mājas, gan bagātīgi ilustrēti un saturīgi tematiskie albumi, gan muzeja cienīgi eksponāti, kas izvietoti labākai apskatei šim mērķim paredzētā novadpētniecības telpā, kas vēra vaļā durvis pērnā gada 18. novembrī — tieši Latvijas valsts dzimšanas dienā!

Apmeklētājiem šajās telpās nepiespiesti tiek atgādināta ne tikai šī virsrakstā minētā patiesība, bet arī dažas citas, piemēram: “Tev nekad nedrīkst aiziet no savām saknēm un aizmirst tās. Tajās ir tavs spēks, talants un liktenis!” Savas ģimenes, dzimtas, tautas vēstures zināšanu loma mūsu dzīvē nemazinās, tā tikai pieaug. Vienas paaudzes laikā ir mainījusies gan valsts iekārta, gan dzimušas jaunas un iznīkušas dažas vecās tradīcijas, gan ir piedzīvotas kardinālas pārmaiņas tehnoloģiju jomā. Jaunajai paaudzei laikam grūti iedomāties, ka lauku ciematos un pilsētās var satikt cilvēkus, kuri garos ziemas vakarus īsināja skalu gaismā vai pie petrolejas lampas, bet vēlāk priecājās par Iļjiča spuldzīti, kas izstaroja nevienmērīgu blāvu gaismu. Bet tas jau bija liels progress, milzu solis pretī jaunu tehnoloģiju uzplaukumam, kas atnesa ne tikai zināmu pārticību, bet arī iznīcību pirmām kārtām laukiem, lauku dzīvesveidam un videi.

Šo skaudro patiesību vislabāk palīdz apjaust Svariņu tautas bibliotēkas vadītājas Ludmilas Paskačimas veidotā pagasta novadpētniecības karte, kura atspoguļo situāciju, sākot ar pagājušā gadsimta 50. gadiem līdz mūsdienām. Tās tapšanā savu artavu ieguldījuši daudzi pagasta iedzīvotāji, kuri dalījās savās atmiņās ar vietējo bibliotekāri par mājām un saimniekiem, kuri kādreiz dzīvojuši pagasta teritorijā. Cik vien bija iespējams noskaidrot uz šodienu, kartē ir dokumentēta katras dzīvojamās mājas atrašanās vieta: tumšzaļš ēkas siluets kartē norāda vietu, kur atrodas apdzīvota māja, gaišzaļš norāda uz tukšu māju vai bijušo māju. Karte ir papildināta ar māju saimnieku sarakstu par katru ciemu. Kopējā aina veidojas sirreālistiska, pat noticēt grūti, ka veseli ciemi izmiruši faktiski pilnībā. Piemēram, Beresņos savulaik bijuši 22 saimnieki, šobrīd tur virs tikai kapi un viena apdzīvota māja. Puščā arī vairs palicis viens no 26 saimniekiem. Zaboltniķi, Labecki, Skutulova, Bobrovsčina un vairākas citas apdzīvotās vietas par tādām diez vai šodien būtu pareizi saukt, jo tur vairs nav neviena saimnieka. Ir arī mēģinājums karti ilustrēt ar seniem fotoattēliem no cilvēku personīgajiem arhīviem.

Šīs kartes veidotāji nepretendē uz absolūto patiesību, tajā apkopotā informācija tiek atjaunota, papildināta un labota. Piemēram, ir zināms, ka tajā vai citā vietā bijusi māja, dzīvojusi ģimene, bet nav informācijas ne par saimnieku, ne par citiem ģimenes locekļiem. Tad raksta to, kas ir zināms. Kādam ir tikai vārds. Citam iesauka pēc nodarbes veida, piemēram, babka-gadalka, kuras īsto vārdu neviens neatceras, bet daudzi zina viņas mājas atrašanās vietu. Kāpēc tad to visu rakstīt, pirms nav noskaidrota pilnīgi precīza informācija? Tālab, ka šīs informācijas drumslas palīdz atcerēties kaut ko vēl un vēl tiem vietējiem iedzīvotājiem, kuri apmeklē no- vadpētniecības istabu un apskata šo karti. Tāpēc jau to sauc par novadpētniecību: ķieģelītis pie ķieģelīša, kamēr izveidojas kāda konkrēta kopējā aina. Varēja jau to visu nerakstīt, bet varbūt cilvēkam radīsies kādas asociācijas un viņš atcerēsies kaut ko ļoti svarīgu. Ludmila uzsver, ka šajā darbā daudz atkarīgs no vietējiem cilvēkiem, tas viss, ko redzam, tapis, pateicoties cilvēkiem.

Bibliotekāre arī stāsta, ka gribētu karti padarīt vēl apjomīgāku un saturīgāku, lai katrs varētu izlasīt ne tikai mājas saimnieka vārdu, uzvārdu, bet arī ziņas par visiem mājā dzīvojušajiem ģimenes locekļiem. Tā par katru ciemu. Darbs milzīgs, taču sākums jau ir. Vienkārši informācijas apkopots vēl ir pārāk maz, lai šodien varētu izveidot daudzmaz pilnīgu sarakstu kaut par vienu ciemu. Ja izdotos, cilvēkiem būtu ļoti interesanti ar šo informāciju iepazīties.

Interesentiem ir radīta iespēja ērti pašķirstīt dažādus tematiskus ilustrētus albumus par sovhoza “Voshod” vēsturi, par vietējo skolu, bērnudārzu un daudzus citus. Starp citu, bēr-nudārza vēsture albumā sākas ar 1969. gadu, fotoattēli stāsta, kā auguši bērni līdz pat liktenīgajam 1991. gadam, kad pēc četru gadu darbības slēdza jaunuzcelto plašo bērnudārzu 95 vietām, kas savas durvis vēra vaļā 1987. gadā. Cik sen tas bija… Un vietējā skola, kuras klases lielākoties tagad stāv tukšas? Novadpētnieki ir saglabājuši vēsturisku gleznu, kas tika uzdāvināta Labiešu skolai, kad to slēdza.

Ļoti bagātīgs ir vietējās iedzīvotājas Leonoras Staņķo apkopotais materiāls par Beresnes baznīcu, kuru viņa sagatavoja uz Beresnes dievnama 200 gadu jubilejas svinībām. Ar milzu neatlaidību viņa ir paveikusi ārkārtīgi vērtīgu darbu, bez viņas nekā nebūtu, tālab Svariņu tautas nama vadītāja Erna un bibliotekāre Ludmila, izmantojot izdevību, ar avīzes starpniecību pateicas Staņķo kundzei par šo lielo veikumu un par to, ka viņa atdeva šos materiālus vietējam muzejam. Šo apjomīgo darbu toreiz nodrukāja pagasta sekretāre.

Lielu interesi izraisa kāzu tematikai veltītais albums, kurā senākais attēls datēts ar 1937. gadu — Ludmilas vecmāmiņas kāzas. Ļaudis nelabprāt šķiras no fotogrāfijām, tālab albumos ir daudz kserokopiju. Cilvēkus var saprast: viņu jaunībā nebija digitālo fotoaparātu, videokameru, bieži vien fotogrāfijas tika pasūtītas vienā eksemplārā. Cits atkal nevēlas pat šādu publicitāti. Nav šau-bu, ka cilvēki, kuri atvērs šo albumu, ar lielu interesi apskatīs Tatjanas Iļjinas un Donata Goluba kāzu bildi (1975. gads), kā arī citus plašāk pazīstamu cilvēku attēlus. Albumā ir tikai tās bildes, kuras izdevās savākt. Daudzi pa šiem gadiem aizbrauca projām, ir arī pāri, kuri izšķīrās, tālab šis albums arī nav pati pilnība, bet satura ziņā visai aizraujošs, kā arī dod iespēju pasekot kāzu modes tendencēm.

Svariņu ļaužu atmiņu mape vispār ir ar unikālu saturu un nezūdošu vērtību. Iespējams, interesantākās atmiņas varēsim nopublicēt. Godīgi sakot, Svariņu novadpētnieku darbā daudz tāda, kas būtu jāizvieto atsevišķā mājaslapā. Diemžēl tas atkal prasa naudu un daudz laika.

Dažas avīzes rindas jāvelta muzeja eksponātiem. Neliela rozīnīte — novadpētniecības istabas atklāšanas dienā ciemiņiem par prieku tika ieslēgts autentisks patafons, kas atskaņoja senu mūziku. Ludmila saka, ka nevar izcelt kaut ko vienu, visas iedzīvotāju sarūpētās lietas ir vērtība. Pēc desmit gadiem tā būs vēl lielāka vērtība. Piemēram, rūpnīcas VEF vairs nav, bet viņu produkcija — radioaparāti — kādam kalpo šobaltdien. Dažus VEF ražojumus var apskatīt Svariņu muzejā. Gribat pataustīt kaut ko krietni vecāku? Arī tādas mantas ir, piemēram, Ludmilas vecvecmāmiņas vērpjamais ratiņš izgatavots 19 gs. beigās un vēl arvien darba kārtībā. Lielu interesi izraisa 88 gadus vecās F. Bidzānes izšuvumi pirmām kārtām ar izšūtajiem tekstiem latviešu valodā! Svariņos un latviski — daudziem arī šodien tās šķiet nesavienojamas lietas. Nāk citi veci ļaudis un atceras: “Redz, man mājās arī bija līdzīgs izšuvums. Šos interesantos izšuvumus muzejam piedāvāja sirmgalves meita, kura šeit strādā par apkopēju.

Mūsdienu jaunatnei šajā telpā pat lenšu magnetofons šķitīs īsta relikvija, jo šādu lietu vairākums nav acīm re- dzējis. Novadpētniekiem būs daudz jāpastrādā ar kādu ģimenes fotoalbumu, kas viņu īpašumā nonācis pēc saimnieces nāves. Tajā ir vairākas interesantas fotogrāfijas, turklāt pats albuma saturs pārsteidz: šeit vienkopus ir leģionāri, sarkanbaltsarkanais karogs, apsveikuma atklātne ar jauno gadu krievu valodā, tilta būvniecības darbi, vārdu sakot, — viss kopā, bez kaut kādas dalīšanas, bez neredzamām robežām prātā un sirdī. Un tas ir pareizi, jo nevienu vēstures posmu nevar tā vienkārši ņemt un izmest no cilvēka dzīves.

Vairākus eksponātus var droši izmantot, rīkojot viktorīnas. Dažiem atklājums bija kaste ar tītavām līdzīgu iekārtu iekšā — izrādās, tā ir sviesta ķērne. Erna no savas vecmāmiņas krājumiem atnesa muzejam apaļu finiera kārbu, uz kuras vāka uzspiesti interesanti zīmogi un var salasīt “Grand-Prix”, Paris 1900. Ja jau Parīze, laikam tajā glabājuši cepures, nospriedusi Erna. Kad rokās nonāca paveca fotogrāfija, kurā redzamas sievietes ar kaklā iekarinātām šīm kārbām, viss kļuva skaidrs — sētuves domātas.

Seni preses izdevumi, petrolejas lampa, forma dievmaizes cepšanai, dažādi gludekļu paveidi, māla podi, kas arī pēc daudziem gadu desmitiem nav zaudējuši kvalitāti, koka instrumenti veļas gludināšanai, metāla dēlis veļas mazgāšanai un citas lietas, daudzas redzētas pie vecākiem vai vecvecākiem bērnībā, bet kuru pielietošanas veidu tā īsti nezinām.
Dažādu nozīmīšu kolekcija atgādina par padomju gadu aktualitātēm, kuras būtībā pastāv arī šodien: “Donor SSSR”, “Obščestvo borbi za trezvostj”, “Obščestvo knigoļubov” un citas. Padomju gados tādas nozīmītes štancēja tonnām, bet vienalga nepietika visiem.

Naudas zīmes, monētas, vinila mūzikas plates, 60. gadu sākuma galda pulkstenis, kas maksāja 27 rubļus — toreiz tā daudziem bija milzu nauda. Uz vecā zvana, kuram izsists caurums, salasāms uzraksts “Zavod Jegora Spiridonoviča Kļuikova v Ņižņegorodskoj guberņii”. Interesanti, kādā ceļā šī lieta nonākusi pie mums? Vecā paaudze to visu izgājusi un izbaudījusi uz savas ādas, atmiņas virmo. Bērniem jautājumi birst kā no pārpilnības raga, lai gan dažas lietas mūsdienu valodā viņiem grūti izskaidrot.

Šī istaba ir Dagdas novada tūrisma objekts, atbildīgā — Ludmila Paskačima.

Juris ROGA